Rondeles

Leonam Briedim (1949-2020) mazliet pietrūka laika, lai viņš savām acīm ieraudzītu 70. jubilejas krājumu. Rondeles. Patiesībā - pats viņš paguva visu. Pārrunāt ar izdevēju un redaktoru pārrunājamo, atstāt jau gatavu krājumu, pat ievadvārdus uzrakstīt. Varbūt ko nepaguvām mēs, pārējie. Varbūt tā bija nežēlīgā dzīve vai žēlīgais Visuaugstais, kas zināja, ka Leonam iemērīti tieši septiņdesmit. Kā Bībelē.

“Šo rondeļu grāmatu rakstīju daudzus gadus – pats sev. Rondeles man uzvēdīja spirgts jūras vējš, kam blakus

kopā ar Mariju dzīvoju Dubultu jaunrades namā, tāpēc lielāko tiesu rondeļu tapušas laikā no 2013. līdz 2014. gadam. Tad šo grāmatu aizmirsu, kaut kur nozaudēju sirds melnrakstos, iekams to gluži nejauši uzgāju sava Kaugura mitekļa aprakstīto papīru krāvumos, kurp mēs ar Mariju pārcēlāmies dzīvot 2015. gada jūlijā. Jutos tik pārsteigts un apmulsis,apjucis par šo negaidīto likteņa pavērsienu. Rondeles atgriezās. Tās apstāja mani no visām pusēm un lūdzās:”Uzraksti mūs no jauna!” Vaicāju „Kāpēc?” „Tu esi mainījies,” rondeles atteica, „mēs arī esam citas”. Vienas dienas laikā 2019. gada 18. oktobrī es uzrakstīju šīs citas,bet tās pašas rondeles, pirms daudziem gadiem jau uzrakstītās vēlreiz, no jauna. ”Vai tā tas mēdz būt?” – jūs neticīgi pārprasīsiet. To jums spēs atbildēt vienīgi šī grāmata un jūs paši. Es dzīvoju 2019. gada 19. oktobrī.” Tā par savām rondelēm rakstīja Leons Briedis.

“Dzeja ir sapnis, kuru redz mūsu allaž nomodā esošās dvēseles acis un to pačukst mūsu lūpām,” – tā savulaik teicis Leons Briedis, un vai par dzeju vispār iespējams vēl skaistāk, vēl...

Nerimtīgais sapņotājs, domātājs, tulkotājs, rakstītājs. Ja gadījās pārnakšņot dzejnieka mājā, ja nakts vidū, izdzirdot klusu troksni, atvēri acis, – Leons sēdēja pie galda un rakstīja, rakstīja, rakstīja. Rakstīja, mērkdams savu spalvu trīs dzejnieka avotos – dabā, mīlestībā un sapņos. Rakstīja dzeju, esejas, rakstīja lieliem un maziem. Varbūt tobrīd naktslampiņas gaismā tulkoja, atdzejoja – no aromīnu, sardu,portugāļu, retroromānu, galīsiešu, krioļju,nīderlandiešu, latīņu, rumāņu, itāļu, katalāņu, spāņu,franču, japāņu, ukraiņu, serbu, albāņu un horvātu

valodām – Leona Brieža izcilais prāts un valodu absolūtā dzirde pārvērtusi skanīgos tulkojumos neticami garus vērtīgas literatūras plauktus. Kad Leons ar kādu jaunu dzejas krājumu vai tulkojumu ienāca pa durvīm, šķita, tās no viņa degsmes un aizrautības tūlīt izsprāgs no eņ ēm. Bija ienācis cilvēks, kura ik spertajā solī saziedēja kultūrtelpā iesētie un izaudzētie ziedi. Pavisam īpaši ziedi – tādas šķirnes citiem nepadevās. Atceros, kā Leons ielika man rokās savas “Oktāvas”,vēlāk, it kā maigā priekšnojautā, savai 65. jubilejai rūpēto “Eņģeļu lidlauku” – pacelšanās vietu papīra lidmašīnām. Īsi pirms 70. dzimšanas dienas Leons teica: “Rondeles atgriezušās. Viņas raksta mani. Kā jau rondeles. Nekas, ja nepagūsim uz jubileju. Neesmu tagad nekāds svinētājs. Bet viņas tik ļoti nāk pie manis.”

Mēs satikāmies pie kafijas tases kafejnīcā dzejnieka jubilejas mēnesī. Viņš vēl paguva man un mums visiem ielikt rokās dāvanu – pabeigtu dzejas manuskriptu. Rondeles. Vai aplis ir noslēdzies? -vaicā Inguna Cepīte. Krājuma redaktors Māris Salējs par Leonu Briedi, izcilu formas meistaru, raksta: “Reti kad, reti kāds dzejnieks mūsu dienās vairs apzinās kādas tradicionālās stingrās dzejas formas iespējas, to poētisko brīvību, kura tiek sasniegta, ievērojot striktus formālus ierobežojumus. Leons Briedis ir viens no šiem retajiem. Viņš ne tikai ir izkopis šīs formas, bet uzdrošinājies rādīt pilnvērtīgas – sonetu, oktāvu – dzejas grāmatas. Tagad kārta pienākusi rondelei. Šīs senās franču dzejas formas meistari latviešiem savulaik bija Edvarts Virza un Jānis Medenis. Leons šo tradīciju 21. gadsimta sākumā iedzīvina jaunā kvalitātē. Kā zināms, strikti formas iegrožojumi pieprasa milzīgu iztēles un valodas disciplīnu, arīdzan prasmi pārvaldīt “spēles laukumu”, lai, stingrā atskaņu sistēmā, noteiktu rindu atkārtojumos secīgi uzplauktu arī poētiskā vēstījuma jēga. Lai dzejnieka retorika nebūtu tukša un klišejiska. Leons Briedis pierāda, ka viņš “elpo” šajā formā brīvi un piepildīti. Iespējams, tieši šādi atklājas Leona būtība – apaugļots un izdziedāts ētiskais un estētiskais kategorisms, pār kuru līst maigā folkloras saules gaisma.”