Gribu apprecēties!

Kāpēc vīriešiem viss tiek ļauts, bet no sievietēm viss tiek pieprasīts? Apgāds “Lietusdārzs” izdevis saturiski un literāri atskabargainu, “nesaķemmētu” darbu – Ingrīdas Pulveres romānu “Gribu apprecēties!”. Grāmatas virsraksts labi raksturo tās kopnoskaņu – gluži parastā un dabiskā vēlme neatklājas romantisku, dramatisku vai komisku notikumu gaitā kā tūkstošos citu grāmatu, nē, tā tieši un neslēpti izskan tādā kā vienā vienīgā kliedzienā no grāmatas pirmās līdz pēdējai lappusei. Sintija (120-92-120, komentāri lieki) ir skaistumkopšanas salona īpašniece, kam bagātīgas zināšanas sievietes psiholoģijā, fizioloģijā, dvēselē un visās pārējās jomās sniegusi gan pašas, gan draudzeņu un klienšu pieredze. Arī vīrieši viņai nepavisam nav sveši. Daudzi. Un visu vīriešu vēlmes, rīcība, domāšana Sintijai sagādā vilšanos un nepatiku, pat izraisa niknumu. Viņa nav no tām, kas klusē! Visas grāmatas garumā vērpjas Sintijas dialogi ar vīriešiem un draudzenēm, bet vēl būtiskāks ir ar dialogiem saplūstošais nebeidzamais iekšējais monologs. Par ko? Par attiecībām. Attiecībām, kurās ir gan daudzveidīgs, fantāzijām pārpilns sekss, gan... tas, līdz kam vīrieša iztēle, viņasprāt, parasti nesniedzas. Sintija neizvēlas vārdus un izteicienus. Savukārt autore nav domājusi par grodu sižeta līniju, iesāktu un pabeigtu kompozīciju un izkoptu stilu. Vai galvenās varones domu un jūtu mutuļi vienkārši “norakstīti no dzīves”? Bet varbūt šis raupjais teksts apzināti radīts tā, lai lasītāju provocētu? Lai lasītājs ieklausītos? Kāpēc vīriešiem viss tiek ļauts un piedots, bet no sievietēm viss tiek pieprasīts? Šis jautājums Sintijai neliek un neliek mieru. Viņa negrib samierināties ar dzimumu nevienlīdzību, taču viņa grib apprecēties... Vai tiešām vīrieši grib apprecēties tikai ar slaikajām (90-60-90), paklausīgajām, vājajām un... dumjajām? Grāmatas autore Ingrīda Pulvere labi pazīstama facebook slejas “Resnās Bārbijas skaistums” daudzajiem lasītājiem un apspriedējiem. Arī šī grāmata pēc formas un gara ir tuvāka virtuālai dienasgrāmatai nekā tradicionālam romānam. Autores stiprākā puse ir dzīves, precīzāk – kādas konkrētas vides un cilvēku, tuva pazīšana un gandrīz nepastarpināta attēlošana. Skaistumkopšanas salons, daudziem zināmas Rīgas kafejnīcas un citas ēstuves, Saulkrasti, Sigulda, neveiksmīgi biznesmeņi, veiksmīgas uzņēmējas, kuras neapmierina attiecību joma... Šis darbs varētu izraisīt interesi ne tikai pikantas lasāmvielas meklētājiem, bet arī dažādiem speciālistiem (antropologiem, sociologiem, psihologiem, sekspatologiem, žurnālistiem utt.), kuri pēta sievietes vietu mūsdienu Latvijā, dzimumu attiecības un daudzus citus ikvienam svarīgus jautājumus. Autore pauž pārliecību, ka latviešu literatūrā trūkst atklāta vēstījuma par sievietes patiesākajām vēlmēm, sajūtām un jūtām, un pati apņēmīgi centusies šo trūkumu novērst. Izdevēji brīdina: grāmata nav ieteicama lasītājiem, kuri nav sasnieguši, nu, teiksim... 21 gada vecumu, kā arī visiem tiem, kam vāji nervi, īpaši attiecībā uz valodu.