Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumo mūsdienāš saistībā ar Indiju un Baltiem

Šī grāmata ir 2013. gadā publicētā darba pārstrādāts un ievērojami papildināts variants. Prof. Ivbulim pārstrādāt un papildināt iepriekšējo izdevumu ieteikuši ievērojami zinātnieki: valodnieks un indologs Asko Parpola (Helsinku universitāte), baltists Pjetro Umberto Dini (Pisas universitāte), patlaban vienīgais baltu sanskritologs Vytis Vidūnas (Viļnas universitāte). Pētījums pašlaik ir īpaši aktuāls tādēļ, ka liels skaits indiešu autoru pēdējos gadu desmitos uzskata Indiju par visu indoeiropiešu pirmdzimteni pretēji gandrīz 200 gadu laikā starptautiski iedibinātai koncepcijai, ka tie caur Centrālo Aziju ieplūda subkontinentā no Dienvidukrainas un tai tuvākajiem dienvidrietumu Krievijas apgabaliem. Aplūkojamajā grāmatā ir izsekota abu nesamierināmo viedokļu vēsturiskā attīstība. Ar mērķi apstāties pie Latvijā pavisam maz pētīto situāciju pēdējo desmit gadu laikā, autors sniedz ietekmīgāko zinātnieku atklājumus un viedokļus par indoeiropiešu pirmdzimteni. To vidū ir amerikānis Deivids Entoni, īrs Džeimss Melori, soms Asko Parpola, vācietis MihaelsVitcels, francūzis Žans Fransuā Žarižs, indieši Romila Thapara un B.B. Lāls, kā arī daudzi mazāk pazīstami indologi. Problēmas pētniecība sākās, kad pasaulē pirmās orientālistikas institūcijas “The Asiatic society of Bengal” 1786. gada sēdē angļu jurists, kā arī daudzas valodas un sanskritu apguvušais valodnieks Viljams Džounss, dzīvodams Indijā un ieņemdams augstu amatu koloniālās zemes pārvaldē, paziņoja: “Sanskrita valoda, lai cik sena tā arī būtu, ir apbrīnojami būvēta, pilnīgāka par grieķu un bagātāka par latīņu valodu un izsmalcinātāka par katru no tām, tomēr tai ir lielāks radnieciskums darbības vārdu saknēs un gramatikas formās, nekā tas būtu iespējams sagadīšanās rezultātā – tik liels patiesi, ka neviens filologs tās nevar aplūkot, nenoticot, ka tās ir cēlušās no kopēja avota, kurš varbūt vairs nepastāv”. Viktors Ivbulis parāda, ka pēc starptautiski neapstrīdami pierādīta viedokļa šis kopējais avots ir bijuši proto-indoeiropiešu dialekti, no kuriem ir izveidojušās visas arī mūsdienās pastāvošas valodu saimes, ieskaitot sarukušos baltus. 19. gadsimta izcilie vācu valodnieki, sākot ar Francu Boppu (1833.-1852. gadā) pie senākajām indoeiropiešu valodām pieskaitīja lietuviešu valoda, kurā, kā nedaudz vēlāk izrādījās, dažas formas ir pat senākas nekā sanskritā. Tā kā sanskritu neapguva ne lietuviešu, ne latviešu valodnieki, pētnieciski ar to baltu vietā daudz nodarbojās vispirms vācu, bet pēc tam arī citu zemju zinātnieki.